Man jau ilgstoši - kādus piecpadsmit gadus - ir paaugstināts trauksmes līmenis. Sākumā diezgan ilgi laiku apmeklēju psihoterapeitu, bet nekas tā arī nelīdzēja. Tad man viena psihiatre izrakstīja prettrauksmes medikamentus, kurus lietojot, man trauksmes tiešām nav. Esmu mēģinājusi zāles atcelt, bet, kolīdz to izdaru un medikamentus nelietoju, trauksme atkal ir klāt. Tā kā no trauksmes organismā rodas stipra nervozitāte, vienīgais glābiņš ir nervu zāles.
Sanāk tāds kā apburtais loks - vai nu nervu zāles, vai prettrauksmes medikamenti. Tā kā nervu zāles nav labi lietot, joņo tām rodas pieradums, saprotu, ka man tā arī būs jādzer šie prettrauksmes medikamenti. Kaut kur internetā lasīju, ka Amerikā daudzi, kas savas dzīves laikā lietojuši prettrauksmes zāles un antidepresantus, vecumdienās iedzīvojas demencē. Kaut mana psihiatre apgalvo, ka viņas izrakstītās zāles es droši varu dzert, mani tomēr māc bažas, vai ar gadiem tiešām nepazaudēšu savu atmiņu - negribētos iziet uz ielas un neatcerēties, kur ir mana māja. Varbūt kāds speciālists var man ieteikt, ko darīt?

''Uzskatu, ka pacientei jāturpina ārstēties psihiatra uzraudzībā un tur arī jāpārrunā par medikamentu blakusefektiem.
Par demenci runājot, neviens nav definējis, kādi apstākļi noteikti liecina par iespējamu saslimšanu ar demenci. Protams, ir riska faktori. Tās, piemēram, ir galvas traumas, dažādas slimības (encefalīts, citas neiroinfekcijas, arī smagi noritoša gripa, kas ietekmē mīkstos smadzeņu apvalkus), vairākkārtējas smadzeņu operācijas, daudzas vispārējās narkozes. Viens no riska faktoriem ir atkārtots insults. Sava loma ir iedzimtībai. Arī cukura diabēts ir demences rašanās riska faktors, turklāt nav svarīgi, cik augsts cukura līmenis ir vecam cilvēkam, bet svarīgi to, tāpat kā asinsspiedienu, regulēt jau vidējos gados.''

Lasiet laikrakstā ''Tautas veselības avīze'' Nr.9.